es eju pret mēnesi un ceru, ka kāds panāks pretī
es vairs neesmu skumja
šoreiz tiešām
vismaz uz brīdi.
es skatos uz cilvēkiem un mēģinu viņus saprast, vai pat mēģinu saprast sevi caur viņiem, saprast, kāpēc bija kā bija un vai tas varēja būt citādāk
sabiedrība vispār ir viens liels juceklis, kuru nevajadzētu ņemt vērā, bet tomēr arī vajadzētu, zināmā mērā.
es esmu tik ļoti mainījusies, ka vienīgā lieta, kas man ir palikusi ir bezbailība mirt
es sevi nepazīstu, bet labāk nepazīt, nekā akli minēt un apmaldīties.
es skatos uz cilvēkiem un klausos viņu teiktajā un mēģinu saklausīt drosmi un šaubas un bailes un pretrunas
un bieži es nesaprotu un pat nemēģinu saprast, vienkārši pieņemu par esamu
es skatos uz cilvēkiem un redzu zilo gaismu, ko viņi izstaro un saskatu sarkanos stresa un uztraukumu starus, kas piesārņo apkārtni
es gribu viņiem palīdzēt (vai palīdzēt sev), bet vai tas ir vajadzīgs? katram ir sava taisnība.
kur ir saule, tur ir ēna
un kad no manis izsprūk ļaunums, tad tā ir mana ēna un es nevaru to koriģēt bet es centīšos pretoties spiedienam kamēr es būšu es
un es augšu garā un prātā
augšu, kamēr atkal būšu bērns
es tevi vēroju un redzu savu ēnu tevī un es nezinu, kā par to runāt
vai man tevi izvilkt?
tu to vari pats, bet paliks vairāk rētu un vairāk mūžību ies zudumā un skumjas ir dumjas
vai tu gribi tapt dziedināts?
jo es gribu
neesi spītīgs, neesi akmens, neesi ciets un neesi lokans
esi vējš un aiznes pats sevi
ietver sevi un sildi sevi, sildi citus un ļauj citiem sildīt tevi
esi karogs, kas turas pie sava staba, bet ļaujas nolaisties zemāk vai augstāk, ļaujas brāzmai
un ej pret mēnesi, lai saule tev ir aiz muguras un lai ēna iet mazumā
kļūsti par zvaigzni un pakļaujies Visuma plūsmai un runā pat tad, ja tev saka, ka neviens neklausās
(es tev lūdzos, runā)
jo es klausos
un es cenšos saprast
un tas nav mans pienākums
tu esi mīlēts
tu esi mīlēts
tu esi mīlēts
tu esi mīlēts
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru