it hurts to see other people in pain
ecspecialy people whom i look up to
it reminds me that we arent that different
just distant
it hurts so much
to know that ill never have you
but i still love you
i think its getting better, and im still getting sadder. its just the one situation thats getting better. i dont think i want him anymore. at all. i think my brain is just used to blaming everything on him, thinking about him, missing him and loving him. but i dont think i feel all those things anymore. i just think i do.
im so sorry to everyone that has ever gone through this. love is evil. so why do i keep chasing it, still? oh, im not. im developing my opinions on sexuality and thats okay.
i need to eat a lot less
i still have that annoying little bitch of a thought at the back of my head that im already eating small amounts. i need to get rid of that damn voice. i need to eat less. need. not want.
ps i cant sleep much
otrdiena, 2013. gada 26. novembris
svētdiena, 2013. gada 24. novembris
daudz
i love you
i love you
i love you
you make me cry like nobody else
missing you is a part of me now
and i dont want to forget you
but i do
i do
i do
you fill up my mind
you fill up my soul
you fill me with pain
and i would kill you if i could
and then mourn your death
i would give you flowers
and then take them back
just to see you suffer
i love you
but
this isnt right
not at all
you are starting to become me
and i dont like it
i am me
i am me
i am me
i dont want to lose myself
im scared
i love you
i love you
you make me cry like nobody else
missing you is a part of me now
and i dont want to forget you
but i do
i do
i do
you fill up my mind
you fill up my soul
you fill me with pain
and i would kill you if i could
and then mourn your death
i would give you flowers
and then take them back
just to see you suffer
i love you
but
this isnt right
not at all
you are starting to become me
and i dont like it
i am me
i am me
i am me
i dont want to lose myself
im scared
piektdiena, 2013. gada 22. novembris
i need you pure, i need you clean
vakar latviju sasniedza traģēdija - lielveikalam maxima, rīgā, iegruva jumts un kinda nogalināja +/- 54 cilvēkus, kas latvijai tomēr ir svarīgi. bet visi uzvedās tā, itkā laiks būtu apstājies, ka tas ir vienīgais, kas ir aktuāls. i mean, es saprotu, ja upuru tuviniekiem tas tā būtu, bet cilvēki, kurus tas vispār neskar. idhadihfdifh
ko darīt, ja kāds saka, ka mīl tevi un:
- tu netici, vispār
- tu neuztver to nopietni
- uzskati to cilvēku par stulbu, tikai tāpēc, ka viņš to pateica
- uzskati viņu par meli
- nejūties tā pat
- nejūties pat līdzīgi
- mīli citu
- nevaru
- aizmirst
- neko
- man sāp
[salīdzinoši] ilgi neesmu dzērusi
un tagad gribas to atkal darīt
man ir bail
es esmu pārgurusi
es gribu būt tieva
es gribu būt tieva
es gribu būt tieva
es gribu būt tieva
es gribu būt tieva
es gribu būt tieva
es gribu būt tieva tik ļoti, ka tikko neizmantoju copy-paste
bet es negribu būt tieva
es gribu būt normāla auguma
bet tas jau ir aizgājis par tālu
es to kontrolēju
bet daļa no tā kontrolē mani
gulēt
gulēt
gulēt
gulēt
es gribu vemt
es gribu prom
es gribu gulēt
es gribu dzert
es gribu būt tieva
es gribu salietoties
es gribu draugus
es gribu būt skaista
bet vairāk par visu, es gribu tikai un vienīgi viņu.
es sāku mirt uzreiz pēc dzimšanas. tātad šī nav dzīve, bet nāve.
es apsolīju sev, ka neļaušu viņiem mani izmainīt,
ka pilnveidošos sevī
SHOCKER
SHOCKER
SHOCKER
viņi mani ietekmē
es dziestu
bye
bye
bye
bye
bye
ceturtdiena, 2013. gada 21. novembris
es
"Kur Tu esi
pazudusi?
Tuvu?
Tuvu pazūd
visbiežāk"
-Ojārs Vācietis
Neslēpšu, acīs saskrēja asaras, kad pirmo reizi to izlasīju.
Man jau tā ir skumji, tāpēc šovakar nerakstīšu par neciešamām sirdssāpēm vai vientulību vai kā tamlīdzīgi.
Šodien uzzināju, ka līdz šim sekmes skolā ir daudz labākas, nekā pagājušgad. Lepojos, kaut cik. Nu, pēdējās nedēļās esmu paslīdējusi uz leju. Man ir jācenšas vairāk, nevaru šādi turpināt. Es nedrīkstu ļaut tam dēmonam izbojāt manu turpmāko dzīvi. Es esmu izvēlējusies dzīvot. Es neesmu pārdomājusi.
es tomēr nezinu, ko es daru, uz ko es tiecos, un ko es gribu. dzīvē ir jābūt mērķiem. bet man ir bail no izgāšanās. ja es izplānotu visu dzīvi, iztēlotos to perfektu un ideālu, bet gadiem ritot skatītos, kā nekas no tā nepiepildās? laimīga jau nu noteikti es nebūtu.
arī par veselību es varētu vairāk rūpēties. es nesaprotu, kāpēc. kā jau teicu - es izvēlējos dzīvot.
no vienas puses, es sevi uzskatu par individuālisti. bet no otras puses, es arī gribu būt mīlēta un 'normāla'. nu labi, katrs ir citādāks nekā pārējie, un tāpēc tāds 'normāls' cilvēks nepastāv. bet es gribu sasniegt kaut ko dzīvē. un ar savu pašreizējo raksturu un psihi, es nezinu, vai kaut ko varu izdarīt. mana mīlestība pret anarhiju šovakar ir mierīgāka.
man šķiet, ka mana dzirkstele lēnām sāk dzist.
pazudusi?
Tuvu?
Tuvu pazūd
visbiežāk"
-Ojārs Vācietis
Neslēpšu, acīs saskrēja asaras, kad pirmo reizi to izlasīju.
Man jau tā ir skumji, tāpēc šovakar nerakstīšu par neciešamām sirdssāpēm vai vientulību vai kā tamlīdzīgi.
Šodien uzzināju, ka līdz šim sekmes skolā ir daudz labākas, nekā pagājušgad. Lepojos, kaut cik. Nu, pēdējās nedēļās esmu paslīdējusi uz leju. Man ir jācenšas vairāk, nevaru šādi turpināt. Es nedrīkstu ļaut tam dēmonam izbojāt manu turpmāko dzīvi. Es esmu izvēlējusies dzīvot. Es neesmu pārdomājusi.
es tomēr nezinu, ko es daru, uz ko es tiecos, un ko es gribu. dzīvē ir jābūt mērķiem. bet man ir bail no izgāšanās. ja es izplānotu visu dzīvi, iztēlotos to perfektu un ideālu, bet gadiem ritot skatītos, kā nekas no tā nepiepildās? laimīga jau nu noteikti es nebūtu.
arī par veselību es varētu vairāk rūpēties. es nesaprotu, kāpēc. kā jau teicu - es izvēlējos dzīvot.
no vienas puses, es sevi uzskatu par individuālisti. bet no otras puses, es arī gribu būt mīlēta un 'normāla'. nu labi, katrs ir citādāks nekā pārējie, un tāpēc tāds 'normāls' cilvēks nepastāv. bet es gribu sasniegt kaut ko dzīvē. un ar savu pašreizējo raksturu un psihi, es nezinu, vai kaut ko varu izdarīt. mana mīlestība pret anarhiju šovakar ir mierīgāka.
man šķiet, ka mana dzirkstele lēnām sāk dzist.
trešdiena, 2013. gada 20. novembris
šis nav dzejolis lol
i e d v e s m a
vai tad dvesma nav kaut kāda elpa?
tātad, ja atnāk iedvesma, tad tevī ir iedvesta elpa.
metaforiski.
pieņemsim.
šīs elpas autors ir mūza.
tava mūza tev dāvina iedvesmu.
kas notiek, ja tā mūza pazūd?
kas notiek, ja tā pazūd pavisam?
vai tava mūza aizejot savāca savas lietas?
vai tā apzaga tevi?
dāvinātas lietas parasti neprasa atpakaļ.
dāvinātas lietas parasti neprasa atpakaļ.
tad kam pieder iedvesma?
tev
vai tavai mūzai?
jo es jūtos apzagta.
apjukums
atkal jūtos pārāk vientuļa. atkal viss ir atpakaļ. mani vajā, un es neko nevaru darīt, lai aizbēgtu. parasti mani noķer matemātikas stundās, vai vakaros, kurus pavadu mājās (katru vakaru).
kāpēc visi idealizē tīņu mīlestību? un no otras puses - kāpēc mūsdienās ir tik 'stilīgi' būt ar kādu, kaut vai tikai uz neilgu laiku, un visiem izrādīt savu pārlieko 'mīlestību' vienam pret otru? vai mūsu paaudze vispār zin, kas ir mīlestība?
you wont ever know, and you wont ever see how much your ghost since then has been defining me
tīņu mīlestība dažu izpratnē ir visskaistākais, kas var būt. bet dažiem tas ir vājprāts.
es vairāk piekrītu otrajam variantam. pubertātes vecumā cilvēka prāts nav nobriedis. cilvēks vēl pilnveidojas un atrod sevi. vai, drīzāk, atrodas sevis meklējumos. nu labi, te es varu tikai aprakstīt sevi, 14 gados, jo protams, katram tas prāts attīstās savādākos tempos.
so, es savos 14 gados esmu ļoti apjukusi. visos veidos. apjukumu nevar izskaidrot cilvēkam, kas to nejūt pats uz savas ādas. itkā visi jau zina to apjukuma definīciju, bet neviens to neuztver kā reālu problēmu. tikai kā kaut ko, kas ir. apjukums ir šausmīgs. tas tiešām ir traģiski. tā ir kā narkoze. man tagad ir ļoti grūti izvēlēties pareizos vārdus, ko izmantot. paliksim pie tā, ka vārdu 'narkoze' liekam blakus vārdam 'apjukums'. oh, un neaizmirstam par šausmīgajām galvassāpēm, ko tas velk sev līdzi.
anyway, atpakaļ pie tēmas. tīņi patiešām nereti jūtas apjukuši. nezinu, vai tā pat kā es, bet apjukuma garša viņu galvās ir. tu nezini, kas tu esi, bet ejot līdzi sabiedrībai, tu sevi pazaudē vēl vairāk. un tagad modē ir agra vecuma attiecības. TU PATS SEVI NEPAZĪSTI - TU CENTIES PIEDEVĀM IEPAZĪT KĀDU CITU (KAS PAT NAV IESPĒJAMS) - UN TU VĒL GRIBI, LAI ŠIS CILVĒKS PAZĪST TEVI. domu ķēde, idk. šīs domas uzliek uz prāta TĀDU slodzi, ka pat grūti to visu izprast. nu labi, manis rakstīto vienmēr ir grūti izprast, haotiskas domas. lūk, tas pat nebija loģisks teikums. bet nu ok.
iepriekšējā rindkopa nav par tēmu, par kuru gribēju rakstīt. iuhfgiohsfgsgsdg nojuka
so. visi idealizē tīņu mīlestību - why? jo tas ir visnaivākais, kas vispār pastāv. skatoties no malas, tu redzi divus idiotus, teiksim, retardus atdodot savu sirdi un dvēseli kādam citam. un guess what - never put your heart in someone elses hands. theyll drop it, theyll drop it everytime.
WOW, LETĪCIJ, TU ESI TIIIK GUDRA
labi, es esmu bijusi iemīlējusies. ko tagad? jūtos sagrauta, iztukšota, piekāsta, nepietiekama utt. man tas nebija vajadzīgs, nemaz. tomēr es nezinu, vai es visu to situāciju nožēloju. a p j u k u m s
cik ilgi es varēšu vēl izturēt? man ir bail no visa.
es to vairs negribu.
un pats labākais, es to pat nebiju meklējusi. es biju daudz par jaunu. es arī nezināju, kas īsti ir mīlestība. es tikai gribēju puisi, stila pēc. lai iederētos. es jau no agra vecuma sapratu, ka lai kas arī tā 'mīlestība' būtu, tas noteikti nav priekš manis. es to zināju jau bērnībā. es to skaidri atceros. un manas domas nav mainījušās. protams, mani sāka saukt par mauku utt, bet mani tas vēl neietekmēja. es zināju, ka tāda neesmu, un es zināju, ka tie cilvēki, kas mani tā sauc, mani nepazīst un nesaprot. tagad ir līdzīgi, izņemot, ja kāds man izsaka šāda tipa komentāru, tas atstāj uz mani iespaidu.
bet meklējot to puisi, kas man būtu baigais prikols, SHOCKER es atradu to, ko nepavisam nebiju gaidījusi. cilvēku, kas pat nav līdzīgs man. pat uz 1% ne. bet tas cilvēks manī bija ieinteresēts. tikko sapratu, ka nezinu, kāda ir mana doma šo rakstot. galvenais, ka pēc 2 gadiem es esmu iemīlējusies, un tagad jau 3 gadus esmu nereālās sāpēs. viņš no manis paņēma gabalu, un tagad es to nedabūšu atpakaļ. vienīgais, izdarot to pašu kādam citam. varbūt. neesmu mēģinājusi. neesmu attapusies no gūtās traumas.
KĀPĒC TAS SKAITĀS TIK STILĪGI?
mīlestība ir vislielākā inde.
sātanisms.
atceros, kā pirms gada dievināju citātu "hold my heart, its beating for you anyway". tagad saprotu, ka man to šā citāta jēgas ir paniskas bailes.
paranoja.
no šī raksta nebija ne mazākās jēgas. man vienkārši ir pārāk vientuļi, un nav kam izkratīt sirdi. oh, un es jūtu, ka es vēl neesmu beigusi. man vēl ir ko rakstīt. tas nekas, ka galva reibst. tūlīt taps nākošais ieraksts. laikam.
kāpēc visi idealizē tīņu mīlestību? un no otras puses - kāpēc mūsdienās ir tik 'stilīgi' būt ar kādu, kaut vai tikai uz neilgu laiku, un visiem izrādīt savu pārlieko 'mīlestību' vienam pret otru? vai mūsu paaudze vispār zin, kas ir mīlestība?
you wont ever know, and you wont ever see how much your ghost since then has been defining me
tīņu mīlestība dažu izpratnē ir visskaistākais, kas var būt. bet dažiem tas ir vājprāts.
es vairāk piekrītu otrajam variantam. pubertātes vecumā cilvēka prāts nav nobriedis. cilvēks vēl pilnveidojas un atrod sevi. vai, drīzāk, atrodas sevis meklējumos. nu labi, te es varu tikai aprakstīt sevi, 14 gados, jo protams, katram tas prāts attīstās savādākos tempos.
so, es savos 14 gados esmu ļoti apjukusi. visos veidos. apjukumu nevar izskaidrot cilvēkam, kas to nejūt pats uz savas ādas. itkā visi jau zina to apjukuma definīciju, bet neviens to neuztver kā reālu problēmu. tikai kā kaut ko, kas ir. apjukums ir šausmīgs. tas tiešām ir traģiski. tā ir kā narkoze. man tagad ir ļoti grūti izvēlēties pareizos vārdus, ko izmantot. paliksim pie tā, ka vārdu 'narkoze' liekam blakus vārdam 'apjukums'. oh, un neaizmirstam par šausmīgajām galvassāpēm, ko tas velk sev līdzi.
anyway, atpakaļ pie tēmas. tīņi patiešām nereti jūtas apjukuši. nezinu, vai tā pat kā es, bet apjukuma garša viņu galvās ir. tu nezini, kas tu esi, bet ejot līdzi sabiedrībai, tu sevi pazaudē vēl vairāk. un tagad modē ir agra vecuma attiecības. TU PATS SEVI NEPAZĪSTI - TU CENTIES PIEDEVĀM IEPAZĪT KĀDU CITU (KAS PAT NAV IESPĒJAMS) - UN TU VĒL GRIBI, LAI ŠIS CILVĒKS PAZĪST TEVI. domu ķēde, idk. šīs domas uzliek uz prāta TĀDU slodzi, ka pat grūti to visu izprast. nu labi, manis rakstīto vienmēr ir grūti izprast, haotiskas domas. lūk, tas pat nebija loģisks teikums. bet nu ok.
iepriekšējā rindkopa nav par tēmu, par kuru gribēju rakstīt. iuhfgiohsfgsgsdg nojuka
so. visi idealizē tīņu mīlestību - why? jo tas ir visnaivākais, kas vispār pastāv. skatoties no malas, tu redzi divus idiotus, teiksim, retardus atdodot savu sirdi un dvēseli kādam citam. un guess what - never put your heart in someone elses hands. theyll drop it, theyll drop it everytime.
WOW, LETĪCIJ, TU ESI TIIIK GUDRA
labi, es esmu bijusi iemīlējusies. ko tagad? jūtos sagrauta, iztukšota, piekāsta, nepietiekama utt. man tas nebija vajadzīgs, nemaz. tomēr es nezinu, vai es visu to situāciju nožēloju. a p j u k u m s
cik ilgi es varēšu vēl izturēt? man ir bail no visa.
es to vairs negribu.
un pats labākais, es to pat nebiju meklējusi. es biju daudz par jaunu. es arī nezināju, kas īsti ir mīlestība. es tikai gribēju puisi, stila pēc. lai iederētos. es jau no agra vecuma sapratu, ka lai kas arī tā 'mīlestība' būtu, tas noteikti nav priekš manis. es to zināju jau bērnībā. es to skaidri atceros. un manas domas nav mainījušās. protams, mani sāka saukt par mauku utt, bet mani tas vēl neietekmēja. es zināju, ka tāda neesmu, un es zināju, ka tie cilvēki, kas mani tā sauc, mani nepazīst un nesaprot. tagad ir līdzīgi, izņemot, ja kāds man izsaka šāda tipa komentāru, tas atstāj uz mani iespaidu.
bet meklējot to puisi, kas man būtu baigais prikols, SHOCKER es atradu to, ko nepavisam nebiju gaidījusi. cilvēku, kas pat nav līdzīgs man. pat uz 1% ne. bet tas cilvēks manī bija ieinteresēts. tikko sapratu, ka nezinu, kāda ir mana doma šo rakstot. galvenais, ka pēc 2 gadiem es esmu iemīlējusies, un tagad jau 3 gadus esmu nereālās sāpēs. viņš no manis paņēma gabalu, un tagad es to nedabūšu atpakaļ. vienīgais, izdarot to pašu kādam citam. varbūt. neesmu mēģinājusi. neesmu attapusies no gūtās traumas.
KĀPĒC TAS SKAITĀS TIK STILĪGI?
mīlestība ir vislielākā inde.
sātanisms.
atceros, kā pirms gada dievināju citātu "hold my heart, its beating for you anyway". tagad saprotu, ka man to šā citāta jēgas ir paniskas bailes.
paranoja.
no šī raksta nebija ne mazākās jēgas. man vienkārši ir pārāk vientuļi, un nav kam izkratīt sirdi. oh, un es jūtu, ka es vēl neesmu beigusi. man vēl ir ko rakstīt. tas nekas, ka galva reibst. tūlīt taps nākošais ieraksts. laikam.
svētdiena, 2013. gada 10. novembris
kā būtu, ja būtu (bet nav un nebūs)
vai pasaule nebūtu labāka vieta, ja mēs viens otru redzētu nevis kādi mēs esam, bet kādi mēs vēlamies būt?
tās ir divas paralēlas pasaules - reālā un vēlamā.
atšķirības starp reālo pasauli un vēlamo pasauli ir daudz. piemēram, vēlamajā pasaulē nebūtu kari, ļaunums, bads utt. bet skatoties uz cilvēku kā indivīdu, nevis cilvēci kopumā, mēs redzētu visu, ko šis cilvēks ir piedzīvojis. mēs redzētu jēgu un pamatojumu viņa darbībās un vārdos. ja šis cilvēks reālajā pasaulē ir pieļāvis kļūdu, tad vēlamajā pasaulē tā pat netiek uzskatīta par kļūdu. ja reālajā pasaulē pastāv "otrās iespējas" un piedošanas, tad vēlamajā pasaulē šīs lietas ne tikai pastāvētu, bet tās būtu pašas par sevi saprotamas. vienlīdzība un mīlestība, bet tajā pašā laikā labvēlīga anarhija un individualitāte valdītu pār pasauli.
protams, mēs nevaram tik vienkārši atrisināt problēmas, kā piemēram bads. bet mēs varam mainīt pasauli. sākot ar mazāko. kad tu skaties uz cilvēku, pievērs viņam dziļu uzmanību. centies viņā saskatīt to cilvēku, par kādu viņš grib kļūt. ļauj šim cilvēkam izpausties, izkratīt sirdi uz tava pleca. esi pateicīgs par katru kripatiņu atklātības un godīguma, pat ja tas ir samaisīts ar kilogramu noslēgtības un meliem. nenosodi nevienu.
namaste
tās ir divas paralēlas pasaules - reālā un vēlamā.
atšķirības starp reālo pasauli un vēlamo pasauli ir daudz. piemēram, vēlamajā pasaulē nebūtu kari, ļaunums, bads utt. bet skatoties uz cilvēku kā indivīdu, nevis cilvēci kopumā, mēs redzētu visu, ko šis cilvēks ir piedzīvojis. mēs redzētu jēgu un pamatojumu viņa darbībās un vārdos. ja šis cilvēks reālajā pasaulē ir pieļāvis kļūdu, tad vēlamajā pasaulē tā pat netiek uzskatīta par kļūdu. ja reālajā pasaulē pastāv "otrās iespējas" un piedošanas, tad vēlamajā pasaulē šīs lietas ne tikai pastāvētu, bet tās būtu pašas par sevi saprotamas. vienlīdzība un mīlestība, bet tajā pašā laikā labvēlīga anarhija un individualitāte valdītu pār pasauli.
protams, mēs nevaram tik vienkārši atrisināt problēmas, kā piemēram bads. bet mēs varam mainīt pasauli. sākot ar mazāko. kad tu skaties uz cilvēku, pievērs viņam dziļu uzmanību. centies viņā saskatīt to cilvēku, par kādu viņš grib kļūt. ļauj šim cilvēkam izpausties, izkratīt sirdi uz tava pleca. esi pateicīgs par katru kripatiņu atklātības un godīguma, pat ja tas ir samaisīts ar kilogramu noslēgtības un meliem. nenosodi nevienu.
namaste
fak it
**************pieprasīts raksts, idc*****************
vakar bija slikti
šodien ir slikti
rīt būs slikti
ne viens vien cilvēks man ir jautājis "kāpēc tevi tik ļoti piesaista narkotikas, alkohols, cigaretes utt?"
atbilde ir vienkārša: mani piesaista viss, kas liek aizmirsties. ja man realitāte kļūst par smagu, tad es daru visu, lai uz brīdi no tās aizbēgtu. protams, to varētu arī panākt ar hobijiem un interesēm, bet manās interesēs ietilpst viss, kas mani iznīcina. negatīvais vienmēr ir un būs stiprāks par pozitīvo.
"Destroy what Destroys You"
they say
but they get mad
when you destroy yourself
^ps, tas dzejolis ir ģeniāls, viens no favorītiem.
man kaut kā ļoti nepatīk apzināties, ka es esmu te. ka es esmu dzīva, reāla persona. to jebkuram ir ļoti grūti, gandrīz neiespējami ar prātu aptvert, līdz jau ir par vēlu. tas, ka es to tikko uzrakstīju nebūt nenozīmē, ka es to saprotu. tas ir kā mēģināt paskaidrot kaut ko kādam citam, pašam nezinot tā nosaukumu. bet šī doma vislaik ir manā zemapziņā, un jūtamā nojausma, ka es šo vienīgo dzīvību katru minūti lieki tērēju ir graujoša. protams, katram ir sava izpratne vārdam "lieki". manā izpratnē izglītība, nauda, sabiedrība, darbs, un viss cits, ko mūsdienās uzskata par "normu" ir lieks. vienīgais, ko es līdz šim atpazīstu kā ne-lieku ir laime un tās meklēšana. bet tā ir tikai mana izpratne šajā lietā.
šī ir mana realitāte, kas visu laiku rosās man prātā. šī ir tā realitāte, kas brīžiem man paliek par smagu. ja es esmu skumīga, tas nav tāpēc, ka es ienīstu cilvēkus, ar kuriem dzīvoju (kaut gan tā ir taisnība). es esmu skumja, jo man tas būtībā nav jāpacieš. es jebkurā laikā varētu visam pateikt "fuck it", iet prom un nekad neatskatīties. es esmu skumja, jo es nesaprotu, kāpēc es tā nedaru, kas mani šeit pietur.
man nav iedvesma, sūdīgi rakstu, sūdīgi jūtos un gribu kaut ko nezināmu.
tāpēc te es pārtraukšu.
vakar bija slikti
šodien ir slikti
rīt būs slikti
ne viens vien cilvēks man ir jautājis "kāpēc tevi tik ļoti piesaista narkotikas, alkohols, cigaretes utt?"
atbilde ir vienkārša: mani piesaista viss, kas liek aizmirsties. ja man realitāte kļūst par smagu, tad es daru visu, lai uz brīdi no tās aizbēgtu. protams, to varētu arī panākt ar hobijiem un interesēm, bet manās interesēs ietilpst viss, kas mani iznīcina. negatīvais vienmēr ir un būs stiprāks par pozitīvo.
"Destroy what Destroys You"
they say
but they get mad
when you destroy yourself
^ps, tas dzejolis ir ģeniāls, viens no favorītiem.
man kaut kā ļoti nepatīk apzināties, ka es esmu te. ka es esmu dzīva, reāla persona. to jebkuram ir ļoti grūti, gandrīz neiespējami ar prātu aptvert, līdz jau ir par vēlu. tas, ka es to tikko uzrakstīju nebūt nenozīmē, ka es to saprotu. tas ir kā mēģināt paskaidrot kaut ko kādam citam, pašam nezinot tā nosaukumu. bet šī doma vislaik ir manā zemapziņā, un jūtamā nojausma, ka es šo vienīgo dzīvību katru minūti lieki tērēju ir graujoša. protams, katram ir sava izpratne vārdam "lieki". manā izpratnē izglītība, nauda, sabiedrība, darbs, un viss cits, ko mūsdienās uzskata par "normu" ir lieks. vienīgais, ko es līdz šim atpazīstu kā ne-lieku ir laime un tās meklēšana. bet tā ir tikai mana izpratne šajā lietā.
šī ir mana realitāte, kas visu laiku rosās man prātā. šī ir tā realitāte, kas brīžiem man paliek par smagu. ja es esmu skumīga, tas nav tāpēc, ka es ienīstu cilvēkus, ar kuriem dzīvoju (kaut gan tā ir taisnība). es esmu skumja, jo man tas būtībā nav jāpacieš. es jebkurā laikā varētu visam pateikt "fuck it", iet prom un nekad neatskatīties. es esmu skumja, jo es nesaprotu, kāpēc es tā nedaru, kas mani šeit pietur.
man nav iedvesma, sūdīgi rakstu, sūdīgi jūtos un gribu kaut ko nezināmu.
tāpēc te es pārtraukšu.
Abonēt:
Komentāri (Atom)