Ilgi nav rakstīts blogā. Vispār nav rakstīts latviski. Nenoliegšu, ka neesmu savas valsts patriote. Varbūt tāpēc, ka esmu vēl bērns, un nezinu savas valsts 'morālo vērtību'. Bet vismaz šajā dzīves posmā nesaskatu neko par Latviju, ar ko varētu lepoties, dēļ kā ar lepnumu varētu teikt "Jā, esmu latviete!".
Es tikko izmantoju izsaukuma zīmi. Dziļi ienīstu izsaukuma zīmes, jau pailgu laiku. Nezinu, kāpēc. Varbūt, jo es bieži nejūtu spilgtas emocijas. Izsaukuma zīmes man atsauc prātā prieku, patīkamu pārsteigumu, laimi, dziļu apmierinātību. Nezinu. Man tādas emocijas ilgi nav bijušas. Un nezinu, kāpēc par latvieša tautību vajadzētu būt laimīgam.
Nezinu, kāpēc iesāku tēmu par patriotismu. Oh well, going with the flow 'n tā.
Šodien satiku visu vasaru nesatiktu klasesbiedreni. Patiesībā, divas. Viena no tām, sirdij ļoti tuva, tomēr tajā pašā brīdī ļoti attāla. Sāku viņā uztvert skaistumu. Ne jau ārēju. Ārēju skaistumu viņā var saskatīt ikviens. Bet pāris stundas parunājot ar šo meiteni, sāku sajust viņas vārdos dziļas sāpes, bēdas. Acīs saskrien asaras, tagad par to rakstot. Lai cik skaisti man arī šīs sāpes liekas, lai cik mākslinieciski es uztveru to, kā šo meiteni sagrauj no iekšas, izēd viņas dvēseli; esmu lāstīta (vai svētīta) ar aukstu, akmenscietu sirdi, kas tomēr šādos brīžos spēj būt tik līdzjūtīga, ka liekas, ka pati piedzīvoju visu, kam šī meitene ir gājusi cauri. Un man tas riebjas. Pretīga sajūta. Sāpes.
Pirms pāris mēnešiem es sev, (un savā ziņā, arī šai meitenei) apsolīju, ka es viņu jebkurā brīdī uzklausīšu, jutīšu līdzi, sapratīšu, atbalstīšu. Tad es vēl nezināju, patiesi, cik līdzjūtīga es spēju būt. (Atvainojos, ja tas izklausās augstprātīgi, bet ticiet man, es to uztveru tikai un vienīgi sliktā veidā. Nekas labs tur nav, un nenovēlētu to nevienam.) Es biju gatava darīt visu , lai tikai viņai nebūtu jāpieredz tas, ko esmu pieredzējusi es. Biju tik naiva. Kad viņai izzuda depresijas zīmes, kad viņa atguva dzīvesprieku, un savu iepriekšējo dzīvi, pie sevis nodomāju: "Viss galā, varu atvilkt elpu.". Stulbi. Nebiju gatava tam, ka viņai tas var atkārtoties - daudzkārt sliktākā formā; un pie tam vēl vasarā, kad man ar viņu praktiski nav kontakta. Biju naiva.
Es centīšos lūgt par viņu. Iešāvās prātā doma: kas ir patiesāk - izmisīga lūgšana, priekš savām vajadzībām, vai izmisīga lūgšana pār citām dvēselēm? Manuprāt, lūgšana par citiem ir daudz dziļāka, sirsnīgāka, patiesāka, jo lūdzot par citu, tu domā tikai par to cilvēku. Ne par sevi. Pie tam vēl tu gribi tam cilvēkam visu to labāko, bez atlīdzības. Tu neko neprasi un negaidi atpakaļ. Kaut, ja tam cilvēkam beigu rezultātā ir labāk, nekā tev pašam.
Anyway, šis paliek pārāk emocionāli. Par šo pietiks. Centīšos šovakar iepostot vēl vienu rakstu. Arī, cerams, latviski. Blogot latviski nav tik slikti, kā biju gaidījusi.