resolutions, i guess

ir 3:48AM
es esmu nomodā, un jūtos apreibusi.
aizmirsu, kāpēc es te ierados

jaunā 2014. gada apņemšanās:

1. nebūt atkarīgai no smēķēšanas. bet tas nenozīmē, ka nedrīkstu smēķēt.
2. nedzert šņabi (drebuļi jau par to domājot)
3. izlasīt vismaz 1 grāmatu mēnesī
4. nemelot sev
5. runāt patiesību, pat ja balss trīc
6. būt sportiskākai, ēst mazāk
7. nekrāsot matus (labākajā gadījumā, pat vienu reizi ne)
8. būt mierīgai, bet samierināties ar emociju plūdiem
9. mīlēt sevi, iepazīt sevi vairāk
10. atrast jaunu hobiju
11. apmeklēt privātskolotājus
12. nebaidīties no citiem
13. iegūt jaunu draudzeni/draugu, kam varu uzticēties
14. tik vaļā no visiem saviem atlikušajiem aizspriedumiem
15. mazāk lietot telefonu
16. netērēt naudu citu cilvēku vajadzībām/vēlmēm. mana nauda - man.
17. mīlēt visus
18. vairāk novērtēt dabu, doties pastaigās
19. neļaut cilvēkiem izmainīt manu uzskatus
20. pilnveidot savu mūzikas gaumi
21. pirkt vairāk drēbes par naudu, ko ietaupu
22. atmest skaudību
23. runāt par savām jūtām

im tired

sekss ir labs, sekss ir labs

kāpēc sievietes/meitenes, kas nebaidās no seksuāla kontakta tiek uzskatītas par maukām??????? sabiedrība - go home, youre drunk. nu labi, man tagad ir +/- labs noskaņojums, kas protams nozīmē, ka nevaru kontrolēt savas domas, so šis raksts būs pēdējais sūds. bet doma man ir, es apsolu.
so
sieviete izbauda dzīvi, nekaunās no sava ķermeņa, mīl sevi, zin kas un kā, un izbauda seksuālo tuvību - omg slut wow.
nu nav tā. nu naaavvvvv.
how is "slut" even an insult?
reāli, ja man kāds pasaka "tu zini, ka tu izskaties pēc maukas?", tad jau ir bišķiņ par traku. ne jau man, bet jums.
1)es zinu, ka tāda neesmu, jo es nepārdodu sevi
2)es neko pavedinošu neizdarīju??????????
3)kāpēc man, kā meitenei, būtu jābaidās no tā, ko par mani domās sabiedrība?? tas nav normāli. besides, vai tev tiešām nav vienalga, ko es daru ar savām ģenitālijām? varbūt tev kaut kādā pakāpē skauž???????
es neteiktu, ka sekss tevi padara stilīgāku vai kā, bet no tā jau nav jākaunās, vai jābaidās par to, ko teiks citi. tas ir tavs ķermenis. sekss ir labs. sekss nav slikts. tu neesi ķermenis, bet tev ir ķermenis. un tev tas ir, lai to un visas tā dotās privilēģijas izmantotu.
oh, un vēl viena lieta
pašcieņai nav nekāda sakara ar miesas atkailināšanu vai seksu. pašcieņa ir tad, kad cilvēks veic izvēles, kas padarīs pašu laimīgu. kad cilvēks noliek sevi pirmajā vietā.
paldies. tikko pārlasīju uzrakstīto un fuj. man nepatīk justies labi. [[[[?????!!!!!!?????]]]]

666

melnā piektdiena izvērtās citādāka par pārējām dienām
matemātiku pārvalda sātans
es ienīstu visus
stulbie vanabiji, bļeģ
[man
nepietiek]
dont       forget
sāpināt citus ir mana specialitāte
melošanas profesionāle
jāiztiek 2 dienas ar vienu cigareti.
neuzticība
nodevība
dzimumu līdztiesības??????????
IESIT MAN
drunk sex
turpināsim rīt
mantojums
piedrāzt drēbes
piedrāzt draudzību
piedrāzt visu
tu pat nezini, ko tu saki
tu pat nezini, ko tu domā
beidz
IESIT MAN
idiotisms
dievišķs cilvēks
dievišķa miesa
saskatīt skaistumu šausmīgās situācijās
skinny boys
nice uzacis


o k bye kms

taisnes

dari kā gribi, ja mani tas neietekmē. es darīšu, ko es gribēšu. mitināšos savās fantāzijās. pasaulei nav jābūt tādai, kāda tā ir.
draugi jau nemaz nepastāv. tās ir iedomas. pastāv domubiedri. grupa ar domubiedriem daudzkārt ir vērtīgāka nekā draugi. bet es nespēju izšķirties.
es jau nemaz neesmu - - - - - - - - - - - -
es vienkārši eju līdzi dzīvei

tēlaina būtne
kapilāri
asinis
kill me

matemātika

dont

it hurts to see other people in pain
ecspecialy people whom i look up to
it reminds me that we arent that different
just distant




it hurts so much
to know that ill never have you
but i still love you

i think its getting better, and im still getting sadder. its just the one situation thats getting better. i dont think i want him anymore. at all. i think my brain is just used to blaming everything on him, thinking about him, missing him and loving him. but i dont think i feel all those things anymore. i just think i do.

im so sorry to everyone that has ever gone through this. love is evil. so why do i keep chasing it, still? oh, im not. im developing my opinions on sexuality and thats okay.

i need to eat a lot less
i still have that annoying little bitch of a thought at the back of my head that im already eating small amounts. i need to get rid of that damn voice. i need to eat less. need. not want.

ps i cant sleep much

daudz

i love you
i love you
i love you
you make me cry like nobody else
missing you is a part of me now
and i dont want to forget you
but i do
i do
i do
you fill up my mind
you fill up my soul
you fill me with pain
and i would kill you if i could
and then mourn your death
i would give you flowers
and then take them back
just to see you suffer
i love you
but
this isnt right
not at all
you are starting to become me
and i dont like it
i am me
i am me
i am me
i dont want to lose myself


im scared

i need you pure, i need you clean

vakar latviju sasniedza traģēdija - lielveikalam maxima, rīgā, iegruva jumts un kinda nogalināja +/- 54 cilvēkus, kas latvijai tomēr ir svarīgi. bet visi uzvedās tā, itkā laiks būtu apstājies, ka tas ir vienīgais, kas ir aktuāls. i mean, es saprotu, ja upuru tuviniekiem tas tā būtu, bet cilvēki, kurus tas vispār neskar. idhadihfdifh

ko darīt, ja kāds saka, ka mīl tevi un:

1. tu netici, vispār
2. tu neuztver to nopietni
3. uzskati to cilvēku par stulbu, tikai tāpēc, ka viņš to pateica
4. uzskati viņu par meli
5. nejūties tā pat
6. nejūties pat līdzīgi
7. mīli citu
8. nevaru
9. aizmirst
10. neko
11. man sāp

????????????????????????????????????????????????????????????????

[salīdzinoši] ilgi neesmu dzērusi

un tagad gribas to atkal darīt

man ir bail

es esmu pārgurusi

es gribu būt tieva

es gribu būt tieva

es gribu būt tieva

es gribu būt tieva

es gribu būt tieva

es gribu būt tieva

es gribu būt tieva tik ļoti, ka tikko neizmantoju copy-paste

bet es negribu būt tieva

es gribu būt normāla auguma

bet tas jau ir aizgājis par tālu

es to kontrolēju

bet daļa no tā kontrolē mani

gulēt

gulēt 

gulēt

gulēt

es gribu vemt

es gribu prom

es gribu gulēt

es gribu dzert

es gribu būt tieva

es gribu salietoties

es gribu draugus

es gribu būt skaista

bet vairāk par visu, es gribu tikai un vienīgi viņu.

es sāku mirt uzreiz pēc dzimšanas. tātad šī nav dzīve, bet nāve.

es apsolīju sev, ka neļaušu viņiem mani izmainīt,

ka pilnveidošos sevī

SHOCKER

SHOCKER

SHOCKER

viņi mani ietekmē

es dziestu

bye

bye

bye

bye

bye

es

"Kur Tu esi
pazudusi?

Tuvu?

Tuvu pazūd
visbiežāk"

-Ojārs Vācietis

Neslēpšu, acīs saskrēja asaras, kad pirmo reizi to izlasīju.
Man jau tā ir skumji, tāpēc šovakar nerakstīšu par neciešamām sirdssāpēm vai vientulību vai kā tamlīdzīgi.
Šodien uzzināju, ka līdz šim sekmes skolā ir daudz labākas, nekā pagājušgad. Lepojos, kaut cik. Nu, pēdējās nedēļās esmu paslīdējusi uz leju. Man ir jācenšas vairāk, nevaru šādi turpināt. Es nedrīkstu ļaut tam dēmonam izbojāt manu turpmāko dzīvi. Es esmu izvēlējusies dzīvot. Es neesmu pārdomājusi.
es tomēr nezinu, ko es daru, uz ko es tiecos, un ko es gribu. dzīvē ir jābūt mērķiem. bet man ir bail no izgāšanās. ja es izplānotu visu dzīvi, iztēlotos to perfektu un ideālu, bet gadiem ritot skatītos, kā nekas no tā nepiepildās? laimīga jau nu noteikti es nebūtu.
arī par veselību es varētu vairāk rūpēties. es nesaprotu, kāpēc. kā jau teicu - es izvēlējos dzīvot.
no vienas puses, es sevi uzskatu par individuālisti. bet no otras puses, es arī gribu būt mīlēta un 'normāla'. nu labi, katrs ir citādāks nekā pārējie, un tāpēc tāds 'normāls' cilvēks nepastāv. bet es gribu sasniegt kaut ko dzīvē. un ar savu pašreizējo raksturu un psihi, es nezinu, vai kaut ko varu izdarīt. mana mīlestība pret anarhiju šovakar ir mierīgāka.



man šķiet, ka mana dzirkstele lēnām sāk dzist.

šis nav dzejolis lol

i e d v e s m a

vai tad dvesma nav kaut kāda elpa? 

tātad, ja atnāk iedvesma, tad tevī ir iedvesta elpa.

metaforiski. 

pieņemsim.

šīs elpas autors ir mūza.

tava mūza tev dāvina iedvesmu.

kas notiek, ja tā mūza pazūd? 

kas notiek, ja tā pazūd pavisam?

vai tava mūza aizejot savāca savas lietas?

vai tā apzaga tevi?
dāvinātas lietas parasti neprasa atpakaļ.

tad kam pieder iedvesma?

tev 

vai tavai mūzai?

jo es jūtos apzagta.

apjukums

atkal jūtos pārāk vientuļa. atkal viss ir atpakaļ. mani vajā, un es neko nevaru darīt, lai aizbēgtu. parasti mani noķer matemātikas stundās, vai vakaros, kurus pavadu mājās (katru vakaru).
kāpēc visi idealizē tīņu mīlestību? un no otras puses - kāpēc mūsdienās ir tik 'stilīgi' būt ar kādu, kaut vai tikai uz neilgu laiku, un visiem izrādīt savu pārlieko 'mīlestību' vienam pret otru? vai mūsu paaudze vispār zin, kas ir mīlestība?

you wont ever know, and you wont ever see how much your ghost since then has been defining me

tīņu mīlestība dažu izpratnē ir visskaistākais, kas var būt. bet dažiem tas ir vājprāts.
es vairāk piekrītu otrajam variantam. pubertātes vecumā cilvēka prāts nav nobriedis. cilvēks vēl pilnveidojas un atrod sevi. vai, drīzāk, atrodas sevis meklējumos. nu labi, te es varu tikai aprakstīt sevi, 14 gados, jo protams, katram tas prāts attīstās savādākos tempos.
so, es savos 14 gados esmu ļoti apjukusi. visos veidos. apjukumu nevar izskaidrot cilvēkam, kas to nejūt pats uz savas ādas. itkā visi jau zina to apjukuma definīciju, bet neviens to neuztver kā reālu problēmu. tikai kā kaut ko, kas ir. apjukums ir šausmīgs. tas tiešām ir traģiski. tā ir kā narkoze. man tagad ir ļoti grūti izvēlēties pareizos vārdus, ko izmantot. paliksim pie tā, ka vārdu 'narkoze' liekam blakus vārdam 'apjukums'. oh, un neaizmirstam par šausmīgajām galvassāpēm, ko tas velk sev līdzi.
anyway, atpakaļ pie tēmas. tīņi patiešām nereti jūtas apjukuši. nezinu, vai tā pat kā es, bet apjukuma garša viņu galvās ir. tu nezini, kas tu esi, bet ejot līdzi sabiedrībai, tu sevi pazaudē vēl vairāk. un tagad modē ir agra vecuma attiecības. TU PATS SEVI NEPAZĪSTI - TU CENTIES PIEDEVĀM IEPAZĪT KĀDU CITU (KAS PAT NAV IESPĒJAMS) - UN TU VĒL GRIBI, LAI ŠIS CILVĒKS PAZĪST TEVI. domu ķēde, idk. šīs domas uzliek uz prāta TĀDU slodzi, ka pat grūti to visu izprast. nu labi, manis rakstīto vienmēr ir grūti izprast, haotiskas domas. lūk, tas pat nebija loģisks teikums. bet nu ok.
iepriekšējā rindkopa nav par tēmu, par kuru gribēju rakstīt. iuhfgiohsfgsgsdg nojuka
so. visi idealizē tīņu mīlestību - why? jo tas ir visnaivākais, kas vispār pastāv. skatoties no malas, tu redzi divus idiotus, teiksim, retardus atdodot savu sirdi un dvēseli kādam citam. un guess what - never put your heart in someone elses hands. theyll drop it, theyll drop it everytime. 
WOW, LETĪCIJ, TU ESI TIIIK GUDRA
labi, es esmu bijusi iemīlējusies. ko tagad? jūtos sagrauta, iztukšota, piekāsta, nepietiekama utt. man tas nebija vajadzīgs, nemaz. tomēr es nezinu, vai es visu to situāciju nožēloju. a p j u k u m s
cik ilgi es varēšu vēl izturēt? man ir bail no visa.
es to vairs negribu.
un pats labākais, es to pat nebiju meklējusi. es biju daudz par jaunu. es arī nezināju, kas īsti ir mīlestība. es tikai gribēju puisi, stila pēc. lai iederētos. es jau no agra vecuma sapratu, ka lai kas arī tā 'mīlestība' būtu, tas noteikti nav priekš manis. es to zināju jau bērnībā. es to skaidri atceros. un manas domas nav mainījušās. protams, mani sāka saukt par mauku utt, bet mani tas vēl neietekmēja. es zināju, ka tāda neesmu, un es zināju, ka tie cilvēki, kas mani tā sauc, mani nepazīst un nesaprot. tagad ir līdzīgi, izņemot, ja kāds man izsaka šāda tipa komentāru, tas atstāj uz mani iespaidu.
bet meklējot to puisi, kas man būtu baigais prikols, SHOCKER es atradu to, ko nepavisam nebiju gaidījusi. cilvēku, kas pat nav līdzīgs man. pat uz 1% ne. bet tas cilvēks manī bija ieinteresēts. tikko sapratu, ka nezinu, kāda ir mana doma šo rakstot. galvenais, ka pēc 2 gadiem es esmu iemīlējusies, un tagad jau 3 gadus esmu nereālās sāpēs. viņš no manis paņēma gabalu, un tagad es to nedabūšu atpakaļ. vienīgais, izdarot to pašu kādam citam. varbūt. neesmu mēģinājusi. neesmu attapusies no gūtās traumas.
KĀPĒC TAS SKAITĀS TIK STILĪGI?
mīlestība ir vislielākā inde.
sātanisms.
atceros, kā pirms gada dievināju citātu "hold my heart, its beating for you anyway". tagad saprotu, ka man to šā citāta jēgas ir paniskas bailes.
paranoja.


no šī raksta nebija ne mazākās jēgas. man vienkārši ir pārāk vientuļi, un nav kam izkratīt sirdi. oh, un es jūtu, ka es vēl neesmu beigusi. man vēl ir ko rakstīt. tas nekas, ka galva reibst. tūlīt taps nākošais ieraksts. laikam.

kā būtu, ja būtu (bet nav un nebūs)

vai pasaule nebūtu labāka vieta, ja mēs viens otru redzētu nevis kādi mēs esam, bet kādi mēs vēlamies būt?
tās ir divas paralēlas pasaules - reālā un vēlamā.
atšķirības starp reālo pasauli un vēlamo pasauli ir daudz. piemēram, vēlamajā pasaulē nebūtu kari, ļaunums, bads utt. bet skatoties uz cilvēku kā indivīdu, nevis cilvēci kopumā, mēs redzētu visu, ko šis cilvēks ir piedzīvojis. mēs redzētu jēgu un pamatojumu viņa darbībās un vārdos. ja šis cilvēks reālajā pasaulē ir pieļāvis kļūdu, tad vēlamajā pasaulē tā pat netiek uzskatīta par kļūdu. ja reālajā pasaulē pastāv "otrās iespējas" un piedošanas, tad vēlamajā pasaulē šīs lietas ne tikai pastāvētu, bet tās būtu pašas par sevi saprotamas. vienlīdzība un mīlestība, bet tajā pašā laikā labvēlīga anarhija un individualitāte valdītu pār pasauli.
protams, mēs nevaram tik vienkārši atrisināt problēmas, kā piemēram bads. bet mēs varam mainīt pasauli. sākot ar mazāko. kad tu skaties uz cilvēku, pievērs viņam dziļu uzmanību. centies viņā saskatīt to cilvēku, par kādu viņš grib kļūt. ļauj šim cilvēkam izpausties, izkratīt sirdi uz tava pleca. esi pateicīgs par katru kripatiņu atklātības un godīguma, pat ja tas ir samaisīts ar kilogramu noslēgtības un meliem. nenosodi nevienu.

namaste

fak it

**************pieprasīts raksts, idc*****************
vakar bija slikti
šodien ir slikti
rīt būs slikti

ne viens vien cilvēks man ir jautājis "kāpēc tevi tik ļoti piesaista narkotikas, alkohols, cigaretes utt?"
atbilde ir vienkārša: mani piesaista viss, kas liek aizmirsties. ja man realitāte kļūst par smagu, tad es daru visu, lai uz brīdi no tās aizbēgtu. protams, to varētu arī panākt ar hobijiem un interesēm, bet manās interesēs ietilpst viss, kas mani iznīcina. negatīvais vienmēr ir un būs stiprāks par pozitīvo.

"Destroy what Destroys You"
they say
but they get mad
when you destroy yourself

^ps, tas dzejolis ir ģeniāls, viens no favorītiem.

man kaut kā ļoti nepatīk apzināties, ka es esmu te. ka es esmu dzīva, reāla persona. to jebkuram ir ļoti grūti, gandrīz neiespējami ar prātu aptvert, līdz jau ir par vēlu. tas, ka es to tikko uzrakstīju nebūt nenozīmē, ka es to saprotu. tas ir kā mēģināt paskaidrot kaut ko kādam citam, pašam nezinot tā nosaukumu. bet šī doma vislaik ir manā zemapziņā, un jūtamā nojausma, ka es šo vienīgo dzīvību katru minūti lieki tērēju ir graujoša. protams, katram ir sava izpratne vārdam "lieki". manā izpratnē izglītība, nauda, sabiedrība, darbs, un viss cits, ko mūsdienās uzskata par "normu" ir lieks. vienīgais, ko es līdz šim atpazīstu kā ne-lieku ir laime un tās meklēšana. bet tā ir tikai mana izpratne šajā lietā.
šī ir mana realitāte, kas visu laiku rosās man prātā. šī ir tā realitāte, kas brīžiem man paliek par smagu. ja es esmu skumīga, tas nav tāpēc, ka es ienīstu cilvēkus, ar kuriem dzīvoju (kaut gan tā ir taisnība). es esmu skumja, jo man tas būtībā nav jāpacieš. es jebkurā laikā varētu visam pateikt "fuck it", iet prom un nekad neatskatīties. es esmu skumja, jo es nesaprotu, kāpēc es tā nedaru, kas mani šeit pietur.

man nav iedvesma, sūdīgi rakstu, sūdīgi jūtos un gribu kaut ko nezināmu.
tāpēc te es pārtraukšu.

let me be

tas ir tik fascinējoši, cik ļoti var mīlēt kādu, kurš faktiski ir svešinieks, un cik ļoti var ienīst kādu, ar ko tu dzīvo zem viena jumta. nu labi, visiem ir savi defekti, bet TIK IDIOTISKI cilvēki reti ir sastopami. tas, ka tev nav dzīves, nedod tev tiesības uzspiest kādam savu viedokli, vai apšaubīt citu dzīvesstilu.

beidziet man skaidrot, cik ļoti es bojāju savu nākotni. es to varu darīt, ja es tā gribu. es zinu, ko es daru. bet jūs manu atlikušo dzīvi kropļojat katru dienu, paši to laikam neapzinoties.

ja jums tā dzīvība ir tik dārga, tad turieties pie tās. bet neuzskatiet, ka jums ir jāaizstāv tas, kas nepieder jums. 

gribu mirt, bet bail, kas būs pēc tam. es vēl neesmu pietiekami grēkojusi. es vēl gribu mazliet laika. bet ne jau šādi. ja viņi apzinātos, ko viņi dara, un kas notiek manā galvā - vai kaut kas mainītos? 

man

ir

apnicis

andria

be careful what you wish for, i guess

you still cross my mind from time to time

i miss you. i love you. endlessly.

if i do not miss a part of you, a part of me is dead

im so very fucking sorry for existing. i didnt choose this. im so sorry for being so stupid. i dont want to be doing this. im not ready. how the fuck can i be with someone else if it makes me cry every day how much i still love you? they say that time heals everything,, but i dont feel it fading away at all. i still remember how it all came back together, just to fall apart again. i love you so much. im longing to have what we had. oh, but i hate you. theres nothing i wish more than to have never had found you, to never have seen you, to never have touched you. you earned my trust. yes, it took time, but you did it. no one has done it since then. and you threw it all away.

ive lost my ability to write and i blame you because when you left, you dragged my inspiration out with you.

nipples

es gribu dzert līdz vemšanai. es gribu neko nesaprast. es gribu nedomāt. es gribu nejust tukšumu. es gribu just neko.
es gribu pieļaut lielu kļūdu, es gribu zaudēt kaut ko svarīgu. es gribu lai kāds man nežēlīgi pietrūkst,
es gribu lai man sāp.
:))))))))))))))))))))))))))))



<3 Marina & The Diamonds - Teen Idle <3

haotiskas domas.

viņam ir taisnība. man ir vienalga par visu un es nevienu nemīlu. un arī visi, kas ir teikuši, ka man nav sirds - jums ir taisnība.
es nevienam nevaru uzticēties. nu, iespēja ir, bet nevaru sevi piespiest to darīt. besis.
man ir tik ļoti bail. es nezinu, no kā, bet man vienkārši ir bail.
man patīk maslova hierarhija. es ticu, ka cilvēka psihe balstās uz tās elementiem. tad iznāk, ka es esmu 2. līmenī, no apakšas. slikti.
raudu par Aļaskas nāvi jau 3. dienu. super grāmata. tas ir tik spocīgi, cik Aļaska ir līdzīga man. varbūt mani piemeklēs līdzīgs liktenis.(?) lai notiek kam jānotiek. vispār jau es neraudu par viņas nāvi, bet par sāpēm, kuras izcieš pārējie, un cik brutāli patiesi sarakstīta ir tā grāmata. wow.

y'all smoke to enjoy it. i smoke to die. -John Green, Looking for Alaska

drugs=love

im probbably being extremely stupid but id honestly give my life away (not get an education, job, family or whatever) just to prove everyone wrong. im the daughter of anarchy and i need nothing but my mother.

lol

im sorry im empty. and i need you to want me. and thats okay. i made someone cry and thats also okay. i hate myself which is okay. i cant decide what i hate most - myself, or everyone else. shit. and thats also okay. everything is okay as long as i say it is, right?


but im ruining other peoples live which is not okay. at all.

mazliet alkohola = mazliet cerības

     Neesmu piedzērusies, bet neesmu skaidrā. Šis laikam ir tas "draudzīgais daudzums" alkohola. Viss šķiet labāks. Tāda sajūta, ka beigās viss būs ok, ka tomēr izdzīvošu. Tieši tagad jūtos atbrīvota no visa. No bailēm, strīdiem, depresijas, bezcerības - visa. Jūtos tik atvieglota. Bik dīvaini. Nenožēloju, ka iedzēru. Vēl tikai 4 gadi. Tas arī viss. Jāciena sevi, un tad viss būs labi.
     Tas ir vienīgais, par ko šobrīd varu uzrakstīt, jo man prātā no 1000 negatīvajām domām ir palikušas tikai 5 pozitīvas. Beidzot varu padomāt. Ilgi tas nav sajusts. Varbūt tikai uz mirkli, bet tomēr viss būs ok. "Some infinities are larger than other infinities"-John Green

vienlīdzība mīlestībā

     Pirmā ĪSTĀ skolas diena pagājusi, ja godīgi, nebija tik traki kā vakar. Nu labi, smaga soma, mugura sāp, tomēr ir arī auksti. Apsveru blogot ar uzvilktiem cimdiem. Tas būtu stilīgi.
     Esmu labāk iepazinusi klases "jauniņo". 
     Pēc skolas aizgāju pie Matīsa, omeglē redzējām daudz dzimumlocekļus un apēdām lielāko daļu viņa ledusskapja sastāvu.
     Vispār šis posts ir mazliet ieplānots, sarunājām ar Undīni Annu [Undīnes blogs] un Matīsu [Matīsa blogs] rakstīt par vienu tēmu - seksualitāti, un mūsu viedokļiem par to. Šī tēma mani ļoti piesaista, man tiešām ļoti patīk par to runāt un aizstāvēt savu viedokli par to.
     Sāksim ar to, ka vārds seksualitāte man ļoti stipri asociējas ar vārdu vienlīdzība. Tas izskaidro arī posta virsrakstu. [maniem postiem ļoti bieži ir nesakarīgi, neizprotami virsraksti]. Es tiešām uzskatu, ka visi cilvēki ir [vai vismaz tā vajadzētu būt] vienlīdzīgi - neatkarīgi no amata, dzimuma, rases, izskata, dzīvesvietas, finansiālā stāvokļa, un galu galā arī seksualitātes.
     Viens no iemesliem, kāpēc man šī tēma ir tik ļoti tuva, ir jo: 1)tā aizskar visus, arī heteroseksuāļus, kaut gan daudzi no viņiem tā neuzskata; 2)es neesmu heteroseksuāla, neņemot vērā, ka tieši heteroseksualitāte pasaulē tiek uzskatīta par "normu". Es esmu pret šo vārdu "norma", jo tas apspīlē oriģinalitāti un individualitāti. Es tiešām neesmu heteroseksuāla; es savu seksualitāti nepieskaitu pie neviena grupējuma. Daudzi mani vienkārši uzskata par biseksuālu. Heck, es pati sevi labu laiku uzskatīju par biseksuāli. Bet tad es sapratu, ka man nav jāgrupē sava seksualitāte. Nevienam tas nav jādara, ja viņi to nevēlas. Bet man dzimums nepiederas pie nosacījumiem. Man tas nav nozīmīgi.
     Protams, es nesaku, ka mans veids ir vienīgais, pareizais, un es nebūt nesaku, ka visiem ir jāseko manam piemēram. Vairākums cilvēku ir pārliecināti par savu orientāciju, un tas ir okey. Tas ir superīgi, un man ir prieks par viņiem. Un man ir vienalga, kādu seksualitāti katrs cilvēks ir izvēlējies.
     Es esmu kategoriski pret cilvēku nosodīšanas dēļ viņu seksuālās orientācijas. Tas ir idiotisms. Ja diviem cilvēkiem ir labi kopā, tad lieciet viņiem mieru, un labāk meklējiet paši sev to labumu, nevis nosodiet citus, jo viņiem tas jau ir atrasts. Es uzskatu, ka cilvēks var piederēt pie jebkuras reliģijas, sociālā grupējuma, vai jebkā - neatkarīgi no viņa seksualitātes. Tā kā es kaut cik pazīstu kristietību, varu mazliet arī iedziļināties par to.
     Ļoti daudz cilvēku uzskata, ka, piemēram, gejs nevar būt kristietis. Jo Bībelē taču ir rakstīts, ka sieviete ir priekš vīrieša, un vīrietis priekš sievietes. Visbiežāk izmantotā rakstvieta, lai 'pierādītu' šo uzskatu ir 3.Moz 18:22 "Ar vīru tev nebūs gulēt kopā, kā kopā guļ ar sievu; tā ir negantība." Skatoties uz šo rakstvietu, manuprāt, vēl lielāka uzmanība ir jāpievērš rakstvietām kā: Jņ.ev. 8:2-8 [skat. šeit], un it īpaši Lk. 10:27-28; Rom. 13:9 un 1.Jņ. 4:20-21 [visus skatīt te].
     Tas arī viss. Noslēguma vārds - Lai idioti iet gulēt.

stulbums.

     Ir 2. septembris, 2013. Ārā visu dienu līst, un pat iekšdurvīs ir tik auksti, ka bez maz vai nejūtu pirkstus.  Es jūtos nožēlojami. Ir pirmā skolas diena, un tas nozīmē, ka ir vasaras bēres. Ienīstu visu, negribu neko.
     Viss būtu kaut cik normāli, ja viss noritētu tā, kā biju iepriekš plānojusi. Bet tā nebija. Mani mati ir vienkārši traģiski - pretīgā, zaļā krāsā. Kā jau iepriekš minēju, ārā līst, kas man parasti liktos kā laba lieta, bet es lietus laikā gribu to vērot pa logu, pati atrodoties istabā, kur man ir silti un sausi. Fuj. Bet pats trakākais - klases kolektīvs ir gandrīz bez izmaiņām, tikai viena meitene ir pienākusi klāt. Bet cilvēks, kuru visvairāk uz šīs pasaules ienīstu, ir palicis tepat, un kā no šodienas sapratu - viņš nav mainījies. Vismaz uz labo pusi nē. Es laikam iešu uz citu skolu. Viņš jau ir man sabojājis visu nedēļu, tikai ierodoties. Ja ne visu mācību gadu. Ienīstu viņu vairāk par visu.
     Vismaz satiku dažas labas paziņas. Nu, vismaz cilvēkus, kurus pilnībā neienīstu. Tas ir labi. Vismaz kaut kas labs pa visu dienu ir noticis.     Ienīstu sevi. Ienīstu viņu. Ienīstu to skolu. Gribu piedzerties. Vai vismaz gribu atrast sakarīgus cilvēkus. Te nekas nav. Tikai aukstums. Fuj.

datorsmadzenes

     Pašapzināta attālināšanās no sev itkā tuviem cilvēkiem vienmēr ir sāpīgi. Jums ir tik labi, un tad bēām, 'jūs' vairs nepastāvat. Bet ir kaut kas līdzīgs, kas - ticiet vai nē - ir vēl sāpīgāk nekā šis. Būt aizvietotam. Pretīga sajūta. Tu vairs kādam neesi vajadzīgs. Tu esi izmantots, un aizsviests prom, saburzīts.

     Lai cik arī sāpētu kontakta zudums, vēl vairāk sāp doma, ka cilvēks, ar kuru tu esi 'aizvietots', ir labāks par tevi. Tev šķiet, ka šis cilvēks ir labāks par tevi visās jomās. Piemēram, tu vari būt pasaules labākais futbola spēlētājs. [stulbs piemērs] Bet, ja kāds tomēr izvēlēsies uzspēlēt ar kādu citu, atstājot tevi vienu pašu, tu domāsi, ka šis otrs spēlētājs ar kaut ko ir labāks par tevi. 

     Vēl komplektā ar zemu pašvērtējumu un  tuvo cilvēku zaudējumu, tu jūties totāli sūdīgi, ja nevari atrast cilvēku, kas aizvieto tavu aizvietotāju. Tu redzi, kā tavs aizvietotājs ir laimīgs, bez tevis, bet tu nevari pārdzīvot zaudējumu, sēdi, nezini kur likties, jo tu nevari izdarīt tā pat.

un cilvēki vēl man jautā, kāpēc es neielaižu cilvēkus savās domās un sirdī. jo visi pazudīs. un pietam vēl paņems līdzi gabalu no tevis, ko tu vairs nekad nedabūsi atpakaļ.

     Šodienai viss. Esmu sapratusi, ka vienīgais veids, kā varu noķert savas domas, ir ierakstot tās šeit. es gribētu šeit piebilst "Daudz viela pārdomām", vai kaut ko tamlīdzīgu, bet patiesībā, es nevaru padomāt. Līdz šim vēl īsti nezināju, kas ir prāta skaidrība. Tagad to sāku aptvert.

Solījums sev - centīšos te vairāk rakstīt, ne lai citi var par mani kaut ko varētu uzzināt, bet lai vairāk tiktu skaidrībā.

Vsjo.

dzimtā valoda. žargons?

     Ilgi nav rakstīts blogā. Vispār nav rakstīts latviski. Nenoliegšu, ka neesmu savas valsts patriote. Varbūt tāpēc, ka esmu vēl bērns, un nezinu savas valsts 'morālo vērtību'. Bet vismaz šajā dzīves posmā nesaskatu neko par Latviju, ar ko varētu lepoties, dēļ kā ar lepnumu varētu teikt "Jā, esmu latviete!".
     Es tikko izmantoju izsaukuma zīmi. Dziļi ienīstu izsaukuma zīmes, jau pailgu laiku. Nezinu, kāpēc. Varbūt, jo es bieži nejūtu spilgtas emocijas. Izsaukuma zīmes man atsauc prātā prieku, patīkamu pārsteigumu, laimi, dziļu apmierinātību. Nezinu. Man tādas emocijas ilgi nav bijušas. Un nezinu, kāpēc par latvieša tautību vajadzētu būt laimīgam.
     Nezinu, kāpēc iesāku tēmu par patriotismu. Oh well, going with the flow 'n tā.
     Šodien satiku visu vasaru nesatiktu klasesbiedreni. Patiesībā, divas. Viena no tām, sirdij ļoti tuva, tomēr tajā pašā brīdī ļoti attāla. Sāku viņā uztvert skaistumu. Ne jau ārēju. Ārēju skaistumu viņā var saskatīt ikviens. Bet pāris stundas parunājot ar šo meiteni, sāku sajust viņas vārdos dziļas sāpes, bēdas. Acīs saskrien asaras, tagad par to rakstot. Lai cik skaisti man arī šīs sāpes liekas, lai cik mākslinieciski es uztveru to, kā šo meiteni sagrauj no iekšas, izēd viņas dvēseli; esmu lāstīta (vai svētīta) ar aukstu, akmenscietu sirdi, kas tomēr šādos brīžos spēj būt tik līdzjūtīga, ka liekas, ka pati piedzīvoju visu, kam šī meitene ir gājusi cauri. Un man tas riebjas. Pretīga sajūta. Sāpes.
    Pirms pāris mēnešiem es sev, (un savā ziņā, arī šai meitenei) apsolīju, ka es viņu jebkurā brīdī uzklausīšu, jutīšu līdzi, sapratīšu, atbalstīšu. Tad es vēl nezināju, patiesi, cik līdzjūtīga es spēju būt. (Atvainojos, ja tas izklausās augstprātīgi, bet ticiet man, es to uztveru tikai un vienīgi sliktā veidā. Nekas labs tur nav, un nenovēlētu to nevienam.) Es biju gatava darīt visu , lai tikai viņai nebūtu jāpieredz tas, ko esmu pieredzējusi es. Biju tik naiva. Kad viņai izzuda depresijas zīmes, kad viņa atguva dzīvesprieku, un savu iepriekšējo dzīvi, pie sevis nodomāju: "Viss galā, varu atvilkt elpu.". Stulbi. Nebiju gatava tam, ka viņai tas var atkārtoties - daudzkārt sliktākā formā; un pie tam vēl vasarā, kad man ar viņu praktiski nav kontakta. Biju naiva.
    Es centīšos lūgt par viņu. Iešāvās prātā doma: kas ir patiesāk - izmisīga lūgšana, priekš savām vajadzībām, vai izmisīga lūgšana pār citām dvēselēm? Manuprāt, lūgšana par citiem ir daudz dziļāka, sirsnīgāka, patiesāka, jo lūdzot par citu, tu domā tikai par to cilvēku. Ne par sevi. Pie tam vēl tu gribi tam cilvēkam visu to labāko, bez atlīdzības. Tu neko neprasi un negaidi atpakaļ. Kaut, ja tam cilvēkam beigu rezultātā ir labāk, nekā tev pašam.
    Anyway, šis paliek pārāk emocionāli. Par šo pietiks. Centīšos šovakar iepostot vēl vienu rakstu. Arī, cerams, latviski. Blogot latviski nav tik slikti, kā biju gaidījusi.

repetition.

You don't need to bash skinny people to say bigger people are beautiful.
You don't need to bash men to promote women's rights.
You don't need to bash white people to promote racial equality.
You don't need to bash a certain genre of music to promote another.
You don't need to bash straight people to promote gay rights.

You don't need to bash anyone to advocate your opinion.

I'm posting this again, so I remember this better. This is the most accurate thing I've ever read.

wings and anchors.

     While reading an article on enlightenment, I couldn't help but notice, how much I agree with Buddhism. Yes, I believe that there is God - the One and Only. I dont know if I have mentioned before that I'm very confused about my religion (if I have one) at this point in my life. I dont see myself as a Christian. But I would very much like to know God personally, to have Him be in charge of my life, and to work for Him. But I have also tried Buddhism before, which fits my personal view of the world better.

    Is it possible to combine Christianity and Buddhism? Many have tried. Heck, even I have. But now, that Im on the topic, I dont think its even possible. You cant have two religions. You can only follow one religion. You can only focus on one religion, and if you choose to have one, you can only live your life according to the religion that youve picked. But I think its possible to be a Christian, but to respect and follow Buddhist beliefs. For example, in the article I read about enlightenment, it says that everything most humans do is driven by only two things - desire and hatred. And this is natural; its built in to our brains. I completely agree. Almost everything they [people] say and do, most of the interests they pursue and most of their speech and activity is motivated by and absorbed into whom they like, what they like, and what they hate. They are strongly pulled towards what they like and repelled from what they hate. 

     I also agree with this: "Attachment is the origin, the root of suffering: hence it is the cause of suffering." . The reason I started reading the article is because I really want to find out more about enlightenment. More specifically, the non-attachment way. I dont want to be attached to anything, or anyone. I want to be a free spirit. I have the right to be free. Everyone does.

     Lately, I've also been wandering about the reason why I love anchors and birds. Not the actual, material anchors and birds, just the idea of them. While writing this post, I think that Ive finally got the hint.

A bird - birds are free, and the sky is the limit for them. They arent attached to anything, some/most of them even migrate, which means theyre not even attached to their homes. They can go wherever the want, do whatever they want. Sure, they need food to stay alive, but thats natural instinct. They do what the feel like doing - in this case, eating. Also, birds are animals. I, in many ways, prefer animals to humans. Animals have no attachment. Well, most of them. They dont have emotions, which means that they arent driven by desire or hate. The only thing they might desire is food and sex, also their preferable climate. But these are all natural instincts. They mate, give birth, then mostly leave the ofspring to grow up by themselves. Not caring. Animals dont hate anyone or anything. Everything is nothing. 

An anchor - the thing weighing me [or humanity, as a whole] down. No, there are no literal anchors tied to us, holding us where we are, but the idea of being attached to an anchor - again, attachment. Everything were attached to is holding us down. Everything that is stopping us RIGHT NOW to take of our clothes, run and live in a forest - its all attachment. Most of us are attached to things like - our house, fridge, phone, electricity, an internet connection or wifi, computer, money, friends, family members, the desire to be liked or appreciated by other people, to be socially accepted. Theyre all anchors. We should all try to get rid of our anchors and be free, individual, original spirits, therefor making this world a better place.

The article

a social life is a blessing given by God.

    I haven't done anything productive in about a week.
     All I have done is make people angry and sad and confused and ashamed, but also a little happy. This isn't supposed to be a little white girl's blog post that goes something like "I'm a waste of space, nobody needs me, I only make people feel bad". Although I do feel like a waste of space a lot of the time, I believe that no one is worthless, and that everything has a purpose for existing. Everyone has an effect on other people, it's just that the effect I've had on the people around me in the last week hasn't been very good.
     Now, about the title. In the past few days I have noticed that my social life is developing very quickly and that now, at this age, I am doing all the things I wanted to do about 2 years ago. And this isn't what I want anymore. I drink, smoke, stay over at other poeple's houses, go out as much as I want, meet everyone that I want to meet. I don't want to do this anymore. I think my soul and mind have developed a lot in the past few years. I'm not saying I'm grown up now, because Im not. But I am growing spiritally and it's becoming noticeable.
    ps, the title isnt finished - A social life is a blessing given by God, but developed by yourself.

Looks can be decieving.

     I am on tumblr right now. I fixed my blog, which is good, I'm liking all the pictures I'm reblogging, but somethings different, I'm not getting any good vibes as usual. As always, I'm getting this weird mix of feeling wonderlust and nostalgic. I want to move forward, but I don't want things to change. I don't want to have to say goodbye to everything. I'm getting scared and panicky just thinking about this.
     I've met a girl in the last few days, Rebeca, with whom I've been spending a lot of time with recently. She is quite amazing, and I don't mean that in a romantic/sexual way. She is an extraordinary human being, and I wouldn't say that she is an inspiration, because I DO NOT want to become like her. I want to witness her just being, and be happy about it. If this moves forward, we could become good friends, but honestly, I can't imagine that happening just yet. She's moving to my town in a couple of days. I hope we become close, even though she isn't the kind of person I'm used to being around.
     I got drunk yesterday. I also met someone who can buy me cigarettes and alcohol or whatever. Yes, I met him through Rebeca. I feel so ashamed and guilty about drinking so much yesterday. I knew I couldn't handle that amount. I always do this. I can't just have a drink with my friends, I always have to get absolutely drunk. I hope this doesn't mean that I'm turning into my mother. I really hope so.
    I don't really know whether I'm happy or sad at the moment. I don't think I know the difference anymore.

quotes that mean a lot to me

"You're so worth all of this torture"

"I like the idea of being whoever I want to be and not just saying "Well, this is what I've got, I've got to live with it."."

"Hold my heart, it's beating for you anyway."

"I dont have pet peeves, I have major psychotic fucking hatreds"

"Every word you ever said will always be in my thoughts"

"And love is a word used too much and much too soon"

"I'm sorry that I'm both your umbrella and the rain."

"It's up to you to show them why they're wrong."

"And the worst kind of heartbreak is the kind that comes along when you have to watch the person you love be happy with someone else."

"I don't want a lukewarm love. I want it to burn my lips and engulf my soul.'

"You bleed just to know you're alive."

"But we're all scared to say the things worth saying."

"When you can just shut the fuck up for a minute and comfortably share silence; thats when you know you've found somebody really special."

"I guess some people are just born with tragedy in their blood."

"Peace in my heart, peace in my soul. Wherever I'm going, I'm already home."

"Nothing can harm you as much as your own thoughts unguarded."



to be continued..

First Post.

     So I guess I made this blog because I've been very confused lately, and I think it'd be easier for me to keep track of my thoughts and feelings if I write it all down. Also, I'm thinking about not publishing the link to this blog anywhere, for others to see, because I might mention names in some posts, and I'm going to reveal my personal thoughts (good and bad) about situations and people.

     I honestly don't know how this blog is going to work out, as I have made blogs before, specifically on blogspot, which I have ended up either deleting or just forgetting about them and never using them. I really hope this one turns out differently. I really do. I have kept diaries before; the one I wrote last year actually got my thoughts straight a lot of the time, just helped me keep track of my feelings, and also, I'm happy I did it because I can now look in it, reread the stories and little notes I've made in it, and just remember it all happening, remembering what my perspective was back then, what it is now, and comparing them.

     Part of the reason I made this blog is because I have been using tumblr for quite a while now, and I dont feel like I can express myself on it anymore. It was a lot easier back when I first got the hang of tumblr - posted what I felt like posting, rebloging anything thatwas similar to what I was actually feeling. Now, I'm still a big fan of tumblr, I still use it, I have 5 blogs (of which I mainly use 2), but I dont feel like its self-expression anymore. I just feel like I'm blogging just to gain followers, have a nice blog to look at, have a nice theme, a good playlist, but I am constantly thinking about what other people are going to think of it. Almost none of my posts mean anything to me anymore. I dont even listen to the type of music on there. I am trying to change all of this. I really am, but it's proving to be harder than I first thought it would be. It's slowly getting better, but in the mean time, I just thought it'd be easier to start over - on a new website, not public, where I can just spill my heat out, and nobody would care about it. Where nothing needs to fit in with the other posts, where nothing needs to be perfect. So I really hope this project of mine will turn out to be pure, ray, and tender 'me'.

     This is my anthem. This is me.