Ir 2. septembris, 2013. Ārā visu dienu līst, un pat iekšdurvīs ir tik auksti, ka bez maz vai nejūtu pirkstus. Es jūtos nožēlojami. Ir pirmā skolas diena, un tas nozīmē, ka ir vasaras bēres. Ienīstu visu, negribu neko.
Viss būtu kaut cik normāli, ja viss noritētu tā, kā biju iepriekš plānojusi. Bet tā nebija. Mani mati ir vienkārši traģiski - pretīgā, zaļā krāsā. Kā jau iepriekš minēju, ārā līst, kas man parasti liktos kā laba lieta, bet es lietus laikā gribu to vērot pa logu, pati atrodoties istabā, kur man ir silti un sausi. Fuj. Bet pats trakākais - klases kolektīvs ir gandrīz bez izmaiņām, tikai viena meitene ir pienākusi klāt. Bet cilvēks, kuru visvairāk uz šīs pasaules ienīstu, ir palicis tepat, un kā no šodienas sapratu - viņš nav mainījies. Vismaz uz labo pusi nē. Es laikam iešu uz citu skolu. Viņš jau ir man sabojājis visu nedēļu, tikai ierodoties. Ja ne visu mācību gadu. Ienīstu viņu vairāk par visu.
Vismaz satiku dažas labas paziņas. Nu, vismaz cilvēkus, kurus pilnībā neienīstu. Tas ir labi. Vismaz kaut kas labs pa visu dienu ir noticis. Ienīstu sevi. Ienīstu viņu. Ienīstu to skolu. Gribu piedzerties. Vai vismaz gribu atrast sakarīgus cilvēkus. Te nekas nav. Tikai aukstums. Fuj.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru