sestdiena, 2013. gada 19. oktobris

let me be

tas ir tik fascinējoši, cik ļoti var mīlēt kādu, kurš faktiski ir svešinieks, un cik ļoti var ienīst kādu, ar ko tu dzīvo zem viena jumta. nu labi, visiem ir savi defekti, bet TIK IDIOTISKI cilvēki reti ir sastopami. tas, ka tev nav dzīves, nedod tev tiesības uzspiest kādam savu viedokli, vai apšaubīt citu dzīvesstilu.
beidziet man skaidrot, cik ļoti es bojāju savu nākotni. es to varu darīt, ja es tā gribu. es zinu, ko es daru. bet jūs manu atlikušo dzīvi kropļojat katru dienu, paši to laikam neapzinoties.
ja jums tā dzīvība ir tik dārga, tad turieties pie tās. bet neuzskatiet, ka jums ir jāaizstāv tas, kas nepieder jums. 
gribu mirt, bet bail, kas būs pēc tam. es vēl neesmu pietiekami grēkojusi. es vēl gribu mazliet laika. bet ne jau šādi. ja viņi apzinātos, ko viņi dara, un kas notiek manā galvā - vai kaut kas mainītos? 
man
ir
apnicis

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru