fak it

**************pieprasīts raksts, idc*****************
vakar bija slikti
šodien ir slikti
rīt būs slikti

ne viens vien cilvēks man ir jautājis "kāpēc tevi tik ļoti piesaista narkotikas, alkohols, cigaretes utt?"
atbilde ir vienkārša: mani piesaista viss, kas liek aizmirsties. ja man realitāte kļūst par smagu, tad es daru visu, lai uz brīdi no tās aizbēgtu. protams, to varētu arī panākt ar hobijiem un interesēm, bet manās interesēs ietilpst viss, kas mani iznīcina. negatīvais vienmēr ir un būs stiprāks par pozitīvo.

"Destroy what Destroys You"
they say
but they get mad
when you destroy yourself

^ps, tas dzejolis ir ģeniāls, viens no favorītiem.

man kaut kā ļoti nepatīk apzināties, ka es esmu te. ka es esmu dzīva, reāla persona. to jebkuram ir ļoti grūti, gandrīz neiespējami ar prātu aptvert, līdz jau ir par vēlu. tas, ka es to tikko uzrakstīju nebūt nenozīmē, ka es to saprotu. tas ir kā mēģināt paskaidrot kaut ko kādam citam, pašam nezinot tā nosaukumu. bet šī doma vislaik ir manā zemapziņā, un jūtamā nojausma, ka es šo vienīgo dzīvību katru minūti lieki tērēju ir graujoša. protams, katram ir sava izpratne vārdam "lieki". manā izpratnē izglītība, nauda, sabiedrība, darbs, un viss cits, ko mūsdienās uzskata par "normu" ir lieks. vienīgais, ko es līdz šim atpazīstu kā ne-lieku ir laime un tās meklēšana. bet tā ir tikai mana izpratne šajā lietā.
šī ir mana realitāte, kas visu laiku rosās man prātā. šī ir tā realitāte, kas brīžiem man paliek par smagu. ja es esmu skumīga, tas nav tāpēc, ka es ienīstu cilvēkus, ar kuriem dzīvoju (kaut gan tā ir taisnība). es esmu skumja, jo man tas būtībā nav jāpacieš. es jebkurā laikā varētu visam pateikt "fuck it", iet prom un nekad neatskatīties. es esmu skumja, jo es nesaprotu, kāpēc es tā nedaru, kas mani šeit pietur.

man nav iedvesma, sūdīgi rakstu, sūdīgi jūtos un gribu kaut ko nezināmu.
tāpēc te es pārtraukšu.