es

"Kur Tu esi
pazudusi?

Tuvu?

Tuvu pazūd
visbiežāk"

-Ojārs Vācietis

Neslēpšu, acīs saskrēja asaras, kad pirmo reizi to izlasīju.
Man jau tā ir skumji, tāpēc šovakar nerakstīšu par neciešamām sirdssāpēm vai vientulību vai kā tamlīdzīgi.
Šodien uzzināju, ka līdz šim sekmes skolā ir daudz labākas, nekā pagājušgad. Lepojos, kaut cik. Nu, pēdējās nedēļās esmu paslīdējusi uz leju. Man ir jācenšas vairāk, nevaru šādi turpināt. Es nedrīkstu ļaut tam dēmonam izbojāt manu turpmāko dzīvi. Es esmu izvēlējusies dzīvot. Es neesmu pārdomājusi.
es tomēr nezinu, ko es daru, uz ko es tiecos, un ko es gribu. dzīvē ir jābūt mērķiem. bet man ir bail no izgāšanās. ja es izplānotu visu dzīvi, iztēlotos to perfektu un ideālu, bet gadiem ritot skatītos, kā nekas no tā nepiepildās? laimīga jau nu noteikti es nebūtu.
arī par veselību es varētu vairāk rūpēties. es nesaprotu, kāpēc. kā jau teicu - es izvēlējos dzīvot.
no vienas puses, es sevi uzskatu par individuālisti. bet no otras puses, es arī gribu būt mīlēta un 'normāla'. nu labi, katrs ir citādāks nekā pārējie, un tāpēc tāds 'normāls' cilvēks nepastāv. bet es gribu sasniegt kaut ko dzīvē. un ar savu pašreizējo raksturu un psihi, es nezinu, vai kaut ko varu izdarīt. mana mīlestība pret anarhiju šovakar ir mierīgāka.



man šķiet, ka mana dzirkstele lēnām sāk dzist.